Filma „A Man Who Wasn't There" jeb „Cilvēks, kura nebija" iespējams ir viens no brāļu Koenu labākajiem meistardarbiem. Baudāma tā ir kā vizuāli, tā audiāli, pārdomāta līdz vissīkākajām detaļām, atstājot visnotaļ autentisku 40'o gadu kino iespaidu, tai pat laikā nesot sevī dziļāku ideju, kuru uztvert mums palīdz lieliskā aktieru saspēle. Darbs ir kā vesela filozofija, kvalitatīvi izstrādātais sižets elegantā un neuzkrītošā veidā filmas gaitā paceļ smagā priekškara stūri, paverot mums skatu uz aizkulisēm - realitāti, ko nereti nevēlamies saskatīt.

2001. gadā izdotā filma pārstāv neo-noir žanru, kur pamatā lielākoties tiek pielietoti elementi no film-noir žanra, ar nelieliem vizuāliem un tematiskiem jauninājumiem.

Sižeta pamatā ir stāsts, kas noris. 1949. gadā, Kalifornijā. Eds Kreins, lakonisks, noslēgts frizieris un kaislīgs smēķētājs, izmisīgi vēlas rast veidu kā izrauties no savas vienmuļās dzīves. Šis ir stāsts par cilvēku, kurš pašam nemanot zaudējis kontroli pār notikumiem, līdzcilvēkiem un pat pār sevi pašu. Eda sievai, iespējams alkoholiķei, ir afēra ar tās priekšnieku - Lielo Deivu, skaļu un trakulīgu biznesmeni, kurš nemitīgi uzsver savus izdomātos panākumus otrajā pasaules karā. Frizētavā, kur Eds strādā kopā ar labsirdīgu, tomēr pārlieku pļāpīgu, Itāļu izcelsmes vīrieti, Eds satiek kādu entuziastisku viltus uzņēmēju, kas tam piedāvā investēt 10,000 $ veļas mazgāšanas biznesā.

Nomāktajam frizierim tā šķiet kā laba iespēja izrauties no rutīnas, sekojoši, tas slepeni šantažē Lielo Deivu, lai iegūtu nepieciešamo summu, kas tam arī izdodas un tas iesaistās biznesā. Pēc kāda laika Lielais Deivs tomēr atklāj Eda mahinācijas, kam seko virkne slepkavību un intrigu. Mēģinot izrauties no līdzšinējās straumes, Eds ir tikai iekļuvis citā, un arī tur darbojas cēloņu un seku likums, ķēdes reakcija, kas noved Edu vēl lielākā bezizejas situācijā nekā tas bijis līdz šim. Bet nemainīgi Eds tomēr ir un paliek cilvēks, kuru neviens neievēro, pat tad, kad nokļuvis pašā notikumu epicentrā. Cilvēks, kura nebija.

Sižets liek aizdomāties, cik lielu daļu savas dzīves mēs pavadām, it kā mūsu dzīve būtu teātra uzvedums, kurā mums loma nav iedalīta. Cik lielu daļu sava laika pavadām kā klusie vērotāji, ļaujoties pašplūsmai. Vai savā ziņā tik daudziem no mums nav pazīstams šis lakoniskais vīrs, kas dzīvo nepilnvērtīgu dzīvi, darot darbu, kas nesniedz gandarījumu, dzīvojot ilgtermiņa attiecībās, kas nesniedz piepildījumu? Dzīvojot tā kā tas ir pieņemts, nevis tā kā to vēlētos, paralēli lolojot klusus bēgšanas plānus, bet nekad tos neuzdrīkstoties realizēt. Filma izstaro ideju, ka nevienam citam, kā mums pašiem ir iespēja pacelties spārnos vai ļaut laika ratam pamazām samalt mūs pelēkos putekļos.

Happiness is a way of travel not a destination.*

Vairāk informācijas portālā www.imdb.com.

* Laime ir veids, kā ceļot, nevis galamērķis.